Pasīvā agresivitāte

Pasīvā agresija ir uzvedības veids, kas ietver netiešu negatīvo emociju vai neapmierinātības izpaušanu. Tas ir visai bieži novērojams uzvedības modelis, kas visa veida attiecībās var radīt lielu stresu un daudz konfliktu. Šajā rakstā uzzināsi, kas tā pasīvā agresija ir, kā tā rodas un kā izskatās, un galu galā – ko var darīt lietas labā.

Kas ir pasīvā agresija?

Pasīvā agresija ir uzvedības veids, kad cilvēks netieši pauž negatīvas jūtas, piemēram, dusmas, aizkaitinājumu vai vilšanos. Tā vietā, lai apzināti stātos pretī savu negatīvo emociju cēlonim, viņi var izmantot visai smalku un šķietami slēptu taktiku, lai liktu citiem manīt par šo radušos neapmierinātību. Tie var būt mēģinājumi netieši paust negatīvās emocijas izmantojot sarkasmu, nievājošus komplimentus, “klusuma terapiju” un citus pasīvi agresīvus uzvedības veidus un “sodus” – apkārtējiem var rasties sajūta, ka šī cilvēka teiktais neiet kopā ar to, kas parādās uzvedībā.

Šāda uzvedība var būt kaitinoša un mulsinoša un tiešā veidā to uzrunāt var būt sarežģīti.  Bieži vien tas liek otram cilvēkam justies apjukušam, nedrošam par savu rīcību, un atstāt neziņā - kā tad uz šo reaģēt.

Kādi ir tās cēloņi?

Nav tāda viena vienīgā iemesla, kādēļ cilvēki ķeras pie pasīvās agresivitātes salmiņa.

Nereti tās ir bailes no konflikta - dažkārt cilvēki izvairās paust savu neapmierinātību tiešā veidā, jo baidās izraisīt konfliktu vai sāpināt otru cilvēku, neatkarīgi no tā, vai tas būtu kolēģis, otrā pusīte vai labākais draugs. Ja jau no bērnības nav redzēts vai piedzīvots veselīgs piemērs tam, kā dot vietu savām (un citu) emocijām, vajadzībām, laikam ejot tas nekļūst vieglāk. Šāda uzvedība veido un uztur zemu pārliecību par sevi un, līdz ar to, nereti arī sajūtu, ka situāciju (vai, piemēram, attiecības) par katru cenu nepieciešams kontrolēt jeb neradīt situāciju, kurā varētu izvērsties strīds, šķiršanās vai cita veida atbilstošs zaudējums.

Svarīgi atzīmēt, ka pasīvā agresija nav ne veselīgs, ne efektīvs veids, kā tikt galā ar negatīvām emocijām, to cēloņiem vai komunicēt ar citiem. Lai arī šāda pieeja var sniegt īslaicīgu atvieglojumu, tas galu galā visbiežāk rada vēl lielāku konfliktu un stresu attiecībās. Pasīvās agresijas pamatā esošo problēmu risināšana, piemēram - vērst uzmanību uz grūtībām paust emocijas vai bailēm no konflikta, mācīties atpazīt un nosaukt vajadzības, var būt vērtīgs solis līdzšinējā uzvedības modeļa pārtraukšanā.

Kā var izskatīties pasīvi agresīva uzvedība?

• Noliedz dusmas, vienlaikus tās izrādot netiešā veidā
• Izdara mājienus tā vietā, lai tieši nosauktu savu vajadzību vai neapmierinātību
• Nopūtas, īgņošanās, acu griešana
• Īgna, noraidoša, izvairīga attieksme
• Apzināti izgāžas, ir mazāk efektīvs darbos un pienākumos, kuros jūt pretestību
• Sūdzas par to, ka jūtas apvainots un nepietiekami novērtēts, bet nenosauc konkrētus piemērus, tā izvairoties no konfrontācijas
• Klusībā patur prātā citu pāridarījumus, lai tos izmantotu kā attaisnojumu savai rīcībai
• Izsaka komplimentus ar nievājošu, aizvainojošu pieskaņu
• Ir fiziski agresīvs – cērt durvis, skaļi pārvieto priekšmetus, plēš traukus
• Izmanto “klusuma terapiju”
• Uzstāj, ka konflikts ir atrisināts, bet neliekas mierā
• Uzskata, ka, neizrādot neapmierinātību un izvairoties no konflikta, izdara pakalpojumu citiem
• Dusmojas uz tiem, kas grib risināt situāciju tiešā veidā, iespējams, neapzināti uzskatot, ka konflikti ir bīstami, neparedzami vai bērnišķīgi, jo emocijas nav paredzēts izrādīt
• Sabotāžē citus apzināti pieņemot lēmumus, kas jau iepriekš zināmi kā neērti otrai pusei
• Uzstāj, ka citi viņus vienkārši nesaprot un ir noticis pārpratums
• Distancējas no otras personas, nesakot, kādēļ tā (vai to vispār noliedzot)
• Savu neapmierinātību pārrunā ar citām neiesaistītām pusēm tā “nolaižot tvaiku”, bet nerisinot reālo problēmsituāciju
• Rada situāciju, kurā citiem nākas būt īpaši piesardzīgiem, lai nerastos saasinājumi

Ko darīt lietas labā?

Pasīvās agresivitātes konfrontācija var būt liels izaicinājums, taču svarīgi to neignorēt, īpaši, ja mērķis ir tomēr saglabāt veselīgas attiecības. Lūk, ko var izmēģināt:

Atpazīsti uzvedību: pirmais solis, kā tikt galā ar pasīvo agresiju, ir to pamanīt un atpazīt jeb apzināties. Lūko pēc dažādām pasīvās agresijas pazīmēm, piemēram, sarkasms, nievājoši komplimenti, izvairīga izturēšanās attiecībās ar citiem vai, piemēram, darba vidē. Kas lika Tev šādi reaģēt/kas varēja raisīt šādu reakciju otrā cilvēkā?

Komunicē tiešā veidā: izmanto vārdus! Gan tam, lai nosauktu savas emocijas, gan darot zināmu otram, ka pamani un atpazīsti viņa rīcību kā pasīvi agresīvu un kā tas savukārt liek justies Tev. Var palīdzēt “kad - tad” teikumu struktūra, piemēram, “Kad Tu uz mani sakliedzi, es jutos sāpināta”. Tādā veidā tiek radīta iespēja nosaukt savas emocijas un vienlaikus risināt to situāciju, kas šīs emocijas radījusi. Tikpat svarīgi ir radīt drošu vidi, kurā ilgtermiņā veidot un saglabāt šo spēju dalīties. Tas, ka jūti grūtās, “negatīvās” emocijas nepadara Tevi par sliktu cilvēku, Tu drīksti just tieši to, ko jūti.

Pastāvi par sevi: neļauj otra cilvēka uzvedībai kontrolēt situāciju, un esi tieša par savām gaidām, ekspektācijām. Pastāvēt par sevi nenozīmē būt agresīvam.

Nezaudē mieru: konfrontējot ar pasīvi agresīvu uzvedību, ir svarīgi saglabāt mieru un izvairīties no tā, ka viena vai otra puse ieņem aizsargpozīciju. Pretējā gadījumā, saruna var zaudēt savu efektivitāti.

Nospraud robežas: ja pasīvi agresīvā uzvedība nemainās, iespējams, būs nepieciešams nospraust stingras robežas ar otru cilvēku. Nosaki, vispirms sev un tad arī apkārtējiem, ko esi ar mieru pieciest, bet ko – nē. Un atceries – šīs robežas būs arī jātur.

Meklē atbalstu: darbs ar pasīvo agresivitāti var būt izaicinošs, nereti psihologa vai terapeitu atbalsts var būt noderīgs, lai attīstītu efektīvākas stresa pārvarēšanas stratēģijas un komunikācijas prasmes.

Noturēt robežu starp emociju plūdiem un to pilnīgu noklusēšanu nav viegls uzdevums, taču tas ir iespējams! Ir svarīgi noticēt un ļaut sev piedzīvot un paust tieši tās emocijas, kuras piedzīvo, atpazīt, kādas vajadzības tiek pieteiktas, ieklausīties un tās apmierināt labākajā iespējamajā veidā.

APA Dictionary of Psychology
18 Signs That You're Dealing with a Passive-Aggressive Person | Psychology Today
How to Manage Passive-Aggressive People - Bringing Hidden Hostility to Light (mindtools.com)
Passive Aggressiveness: Why We Do it and How to Stop - Talkspace

EMDR terapija - zinātnē balstīta maģija?

Nebūt ne maģija. Zinātnē balstīta gan. EMDR terapija ir iedarbīga, uz pierādījumiem balstīta terapijas metode, ko izstrādājusi psiholoģe Frensīna Šapiro (Francina Shapiro). Šī metode ir efektīva pēctraumatiskā stresa (PTSS), trauksmes, depresijas un citu traucējumu simptomu mazināšanā.

Kas ir EMDR terapija?

EMDR terapija ir psihoterapijas veids, kas palīdz klientiem apstrādāt un integrēt negatīvās pieredzes. Terapija balstās uz ideju, ka, piedzīvojot traumas vai citus smagus, sarežģītus notikumus, smadzenes var informāciju apstrādāt nepilnīgi – ne tā, kā to darītu parasti. Tā rezultātā pieredzei piesaistītās emocijas un fiziskās, ķermeniskās sajūtas, var turpināt būt klātesošas vēl ilgi pēc notikuma beigām. EMDR terapijas mērķis ir stimulēt smadzenēm dabiski piemītošo spēju pārstrādāt šīs atmiņas, lai mazinātu ar tām saistītās emocijas un fiziskās sajūtas.

Kā darbojas EMDR?

EMDR terapijas sesiju laikā notiek gan verbāla traumatiskās pieredzes pārstrāde, gan pārstrāde veicot virkni acu kustību (vai citu bilaterālu stimulāciju – pieskārienu, skaņu), vienlaikus koncentrējoties uz specifisku traumatisku atmiņu un ar to saistītajām emocijām, pārliecībām, ķermeniskajām sajūtām. Acu kustības un citas bilaterālas stimulācijas tehnikas palīdz smadzenēm efektīvāk apstrādāt traumatiskās pieredzes.

Amigdala ir tā smadzeņu daļa, kurai ir galvenā loma mūsu emocionālajā reakcijā uz notikumiem, apstrādājot un piešķirot nozīmi ienākošajai sensorajai informācijai. Uztverot iespējamus draudus, tā “palaiž” cīņas vai bēgšanas mehānismu. Savukārt smadzeņu garozas daļa nodarbojas ar kognitīvo apstrādi, lēmumu pieņemšanu, spriešanu un plānošanu. Cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traumatiskas pieredzes, amigdala var kļūt pārlieku aktīva, izraisot sakāpinātas emocionālas reakciju uz tādiem stimuliem, kas patiesībā nemaz nav apdraudoši. EMDR terapijā izmantotā bilaterālā stimulācija palīdz mazināt amigdalas pārslodzi un veicina komunikāciju starp amigdalu un smadzeņu garozu, tā veicinot efektīvāku traumatisko pieredžu apstrādi un integrēšanu.

Kam var noderēt EMDR terapija?

Pētījumi pierāda, ka EMDR terapija ir efektīva dažādu psiholoģisku grūtību atvieglošanai, tajā skaitā:

• PTSS

• Trauksmes traucējumi

• Depresija

• Panikas lēkmes

• Fobijas

EMDR Metode
What is EMDR – EMDR European Association (emdr-europe.org)
Eye Movement Desensitization and Reprocessing (EMDR) Therapy (apa.org)
Pagani, M., Di Lorenzo, G., Verardo, A. R., Nicolais, G., Monaco, L., Lauretti, G., Siracusano, A. (2012). Neurobiological correlates of EMDR therapy effect in PTSD: A single case study. International Journal of Psychophysiology, 86(3), 298-304.

Pats sev lielākais šķērslis?

Vai Tev arī dažreiz šķiet, ka sev sagādā visvairāk šķēršļu un savā dzīvē esi kā rūķis – sabotieris?

Pašsabotāža ir uzvedība un/vai domas, kas traucē paša cilvēka izvirzītajiem uzdevumiem un mērķiem. Tas ir visai izplatīts psiholoģisks fenomens, kas var izpausties dažādos veidos, piemēram, kā prokrastinācija, šaubas par sevi vai paškaitējoša uzvedība, perfekcionisms. 

Pamatu pamatos, pašsabotāža visbiežāk ir saistīta ar pazeminātu pašvērtējumu, vājām emociju regulācijas prasmēm, bailēm no izgāšanās, vai tieši pretēji – no sasniegumiem, kas ir tēmas, ko veiksmīgi var risināt gan pašpalīdzības ceļā, gan arī psihologa kabinetā. Īpaši veiksmīgi var iedarboties kognitīvi biheiviorālās terapijas jeb KBT metodes, jo, apzinoties, atpazīstot un, laika gaitā, mainot automātisko negatīvo domu un pārliecību ceļus, pašsabotāžas rīcība mazinās un izvirzītie mērķi kļūst sasniedzami.

Būtiski atzīmēt, ka pašsabotāža var izpausties dažādos veidos dažādiem cilvēkiem, tāpat kādam viens pašsabotāžas veids var būt dominējošs, bet citam - raksturīga kāda to kombinācija.

Kā tad pašsabotāža var izskatīties?

Prokrastinācija

Tu atliec un atliec svarīgus darbus, tā vietā darot mazāk steidzamus, vienkāršākus un patīkamākus uzdevumus. Tas nereti saistīts ar bailēm no neveiksmes, zemu pašvērtējumu, skarbu iekšējā kritiķa balsi.

Negatīva iekšējā runa

Tava iekšējā balstiņa veido negatīvu dialogu ar Tevi, liek par sevi domāt negatīvi – savām prasmēm, izskatu, vērtību, spējām.

Šķēršļu izlikšana

Tu izvēlies rīcības, kas var Tevi iegāzt, lai izmantotu tās kā attaisnojumu, lai aizsargātu savu pašcieņu, saskaroties ar potenciālu neveiksmi (labāk paballēties ar draugiem pirms eksāmena, nelūgt palīdzību, darbojies vidē, kas novērš uzmanību utt.).

Perfekcionisms

Tevis izvirzītie standarti ir ļoti augsti, nereti – nereālistiski. Kad tie netiek izpildīti, Tu ķeries pie asas kritikas pret sevi, kas attiecīgi uztur arī negatīvu iekšējo dialogu.

Impulsivitāte

Tu pieņem lēmumus un rīkojies bez apdomāšanās, bez plāna, vienkārši reaģējot uz apkārtējiem stimuliem. Impulsivitāti bieži saista ar zemām pašregulācijas spējām un grūtībām izvirzīt ilgtermiņa mērķus.

Ko Tu vari darīt, lai mazinātu pašsabotāciju savā dzīvē?

Atpazīsti un maini negatīvās domas un pārliecības

pats saviem spēkiem, izmantojot pašpalīdzības pieejas, vai sadarbībā ar psihologu vai psihoterapeitu.

Izvirzi reālistiskus mērķus 

sāc ar lielo mērķu sadalīšanu mazākos, vieglāk aptveramos un izpildāmos soļos.

Dod telpu līdzjūtībai pret sevi 

nomaini kritisko balsi pret laipnāku, iejūtīgāku, soli pa solītim trenējot sapratni pret sevi.

Attīsti emociju regulācijas prasmes 

integrē ikdienā apzinātības prasmes, elpošanas vingrinājumus, meditāciju, jogu un citas relaksējošas tehnikas, kas strādā tieši Tev.

Stiprini pašvērtību 

tam palīdzēs mazie, sasniedzamie soļi ceļā uz lielajiem mērķiem, iepazīsti savas stiprās puses un liec tās lietā, izvēlies līdzcilvēkus, kas palīdz Tev just savu vērtību.

Jāpatur prātā, ka pašsabotāža ir komplekss psiholoģisks fenomens, tādēļ katram cilvēkam tas var izpausties citādi, veidoties dažādu iemeslu dēļ. Nereti individuāls darbs ar speciālistu ir palīdzošs, lai saprastu tieši savus cēloņus un sekojoši – izpausmes. Pieteikties individuālai konsultācijai vari nospiežot uz zemāk redzamās pogas!

Piesakies!   

Izmantotie avoti:
Berg, K. (2015). Your self-sabotage survival guide: How to go from why me? to why not? Career Press.
Jacobsen, S. (2016, May 10). Self-sabotage: What it looks like and why you do it.
Baldwin, M. (1990). Self-Sabotage: How To Stop It & Soar To Success. Grand Central Publishing.